DABA MŪS VILINA UZ PIEDZĪVOJUMIEM!


 

  • 26.10.-31.10.2015, ciemojamies pie draugiem Kuuksaare, Igaunijā

       Pienāca ilgi gaidītais atvaļinājums un mēs visi četri varējām doties pieredzes pilnajā ceļojumā pie mūsu draugiem Igaunijā.
Sākām jau 25. oktobrī, kad braucām atbalstīt Heinrihu un Ulvi (Kuuksaare audzētavas īpašnieki) sacensībās Carnikavā. Viņiem veicās ļoti labi, jo Baltic cup 2015 sievietēm kanikrosā Ulvi mājās pārveda kausu par izcīnīto pirmo vietu.
       Bet mums interesantākais vēl tikai bijā priekšā, jo pavadījām pilnas 5 dienas mācoties un cenšoties vairāk izprast, ko tieši nozīmē darba malamuts un kā ar tiem strādāt. Mūsu suņuki arī bija līdz. Okijs cīnījās divas dienas un ne par ko nepieņēma, ka viņam jāatrodas blakus saviem cilts brāļiem. Pēc 2 raudošām dienām un naktīm mēs ļāvām viņam gulēt mašīnā, kur viņš bija pilnīgs miera iemiesojums. Mamuts gan labāk aklimatizējās un pat nedēļas beigās izskrēja kopā ar divām draudzenēm (Landy un Neve) darba malamutiem no Kuuksaare audzētavas. Lai arī gan mums gan viņiem ir malamuti, atšķirība starp suņiem ir ļoti pamanāma. Darba suņi bija ar mazāku tauka kārtiņu un tiešām ar velmi pat vienatnē kārtīgi izpildīt savu darbu. Pateicoties Heinriham guvu lielisku iespēju vairākas reizes doties ar 10 suņu un 8 suņu pajūgu pa skaistu pilnmēness apgaismotu mežu un kārtīgi skatīties, kā viņš vada savu komandu. Ir tiešām īpaši skatīties, kā suņi spēj darboties komandā un saprasties ar Musheru (pajūga vadītāju). Tie dara darbu, kas bija šīs sugas radīšanas pamatā. Tie strādā kopā ar cilvēku un ir komanda ar īpašu saikni savā starpā. Protams ne visu laiku gāja kā pasakā, jo viņi arī mācās un pilnveidojas ar katru treniņu. Bet vienu lietu es tiešām iemācījos, ka, ja suns neskrien vai neizpilda komandu, vai izdara ko citu, ko no viņa negaidi, tad ne jau dusmas būs atrisinājums, bet gan mierīga un nosvērta pieeja un spēja pieiet situācijai arī ar humoru.
        Piedzīvotais ir tiešām mums daudz ko devis un daudz licis par visu, kas saistīts ar darba suņiem, pārdomāt, bet tas nemazina mūsu pārliecību par to, ka šie suņi jau ir daļa no mūsu dzīves un noteikti mūsu nākotne.
Varētu rakstīt un rakstīt par interesantajiem brīžiem un mācību stundām, ko ieguvām, bet to visu gan jau citreiz. 🙂

        Paldies draugiem par uzņemšanu un patīkamajiem brīžiem.

        P.S. Saņēmu piedāvājumu būt par palīgu Heinriham un viņa komandai martā Zviedrijā notiekošajās Polardistanse 160km sacensībās. Ceru, ka plāni neizjuks un varēšu gūt vēl lielāku ieskatu šajā suņu sportā. 🙂

12189659_997033810319862_6219816753562757119_n  12193354_997033790319864_5143387652827853530_n  11215823_997033786986531_5083431468956504528_n  887533_154859574868990_2788341545425082151_o  12052628_154859531535661_4170189920630273468_o  12189751_153999438288337_483195392797230676_n

  • 10.10.2015, pārgājiens Kapri-Kabli-Kapri, Igaunija

            

  • 04.10.15, pārgājiens ar draugiem Igaunijā

kuuksare-04102015  kuuksare-04102015-2  kuuksare-04102015-3

  • 19.09.2015, 3 tiltu skrējiens Salacgrīvā

SONY DSC  SONY DSC  SONY DSC 

  • 08.08.2015, Velo-foto orientēšanās Salacgrīvas pilsētas svētkos

Dienu pirms Salacgrīvas pilsētas svētkiem ieraudzījām, ka notiks velo-foto orientēšanās sacensības. Šķita interesants pasākums, kurā noteikti jāpiedalās. Tā nu pieteicāmies ar komandas nosaukumu “Mežpils malamuti”.

            Tā kā pilsētas svētkos solīja ļoti karstu laiku, domājām, ka varbūt tomēr labāk nepiedalīties, jo mūsu spalvainajiem četrkājainajiem komandas biedriem Okijam un Mamutam varētu būt par grūtu. Sestdienas rīta abi aktīvisti jau 6-šos no rīta mūs pamodināja un bija ļoti enerģiski un bija tāda sajūta, ka viņi zina kāda diena mūs gaida. Tā pienāca plkst.9:00 un 4 dalībnieku sastāvā kuģojām uz pilsētas pusi. Piestājām vēl nopirkt našķīšus suņiem, lai varētu ar viņiem manipulēt 🙂

            Āra kļuva arvien karstāks un, kamēr vēl Salacgrīvas ielās nebija ļoti daudz cilvēku, izlēmām, ka punktus meklēsim tikai pa pilsētas centru. Veiksmīgi atradām vairākus punktus, kaut arī organizatori bija parūpējušies, lai tādiem iesācējiem kā mums, būtu diezgan jāpalauza galva, lai tos atrastu. 🙂

            Diena iesila arvien vairāk. Pie punkta ostmalas piestātnē suņuki dabūja atvēsināties un Okijs uz brīdi sajuta enerģijas pieplūdumu un bija jāpieliek pūles, lai viņu noturētu. 🙂 Bet lielais karstums ātri to likvidēja un pēc 40 min ceļošanas pa pilsētu izlēmām, ka priekš pirmās reizes būs pietiekami un devāmies uz finišu.      

            Liels paldies organizatoriem par to ka nediskvalificēja mūs par skaitliskā sastāva pārkāpumu un palaida ar pirmo kārtas numuru, lai sunīši ātrāk var doties ceļā.

            Suņuki bija izkustējušies un mēs paspējām arī noskatīties adžiliti paraugdemonstrējumus 🙂

Ciemos bija atbraukuši sportisti no Rīgas (www.agility.lv) , kuri sniedza skaistu ieskatu šajā lieliskajā sporta veidā, ko varam izbaudīt kopā ar saviem uzticamajiem draugiem 🙂

Skatītāji varēja paklausīties arī mūsu malamutu skaistās balsis, jo, lai arī viņi bija paskrējuši un noguruši, viņi gribēja skriet līdz suņukiem, kas pildīja uzdevumus un to izrādīja skaļi oponējot.

Tā tika aizvadīti Salacgrīvas pilsētas svētki 2015. 🙂

velo-orient-1  velo-orient-2  velo-orient-3

  • 03.-04.07.2015, Nakts izbrauciens

Iestājoties karstajam laikam arvien vairāk jāpiedomā pie tā kā nogurdināt savus četrkājainos aktīvistus. Izdomājām, ka vienkārši ir jākustas pa nakti, jo tad gaisa temperatūra ir zemāka un suņi netiks nomocīti. Piektdienas naktī uz sestdienu bija pienācis laiks kārtīgāk nogurdināt mūsu mīluļus. Tajā pašā dienā tika izplānots maršruts, kas sākās netālu no mērniekiem pie Dižozolu masīva un veda caur Igauniju un tad atpakaļ pie manas vecmāmiņas Ainažos. Piektdiena darbā pagāja zem domas par izbraucienu. Gribējās ātrāk tikt ritenim virsū un dzirdēt suņu rejas, kad tie skaidri parāda, ka grib doties ceļā.

Ir izrādījies, ka esmu mazliet paslinks uz dažām lietām un nebiju paspējis salīmēt ritenim priekšējo ratu, bet šoreiz mums bija līdzi paņemts pumpis, lai nebūtu nekādas neplānotas ķibeles:)

Plkst. 1:00 bijām pie dižozola bruņojušies ar galvas lukturīšiem, kartēm, pasēm, ūdeni gan mums, gan suņiem un grauzdiņiem, ja nu sāk burkšķet vēders:)

Laika apstākļi mūs lutināja, jo bija pasakains pilnmēness un meža ceļš bija pārredzams arī bez papildus apgaismojuma. Pasakaini būt daba tādā brīdī, kad rīts sāk uzvarēt nakti un migla paceļas pļautajam pļavām, kur guļ siena ruļļi un iztālēm ir saredzamas dzērves. Žēl, ka nevarējām nofočēt, jo telefonu tomēr nevar naktī iegūt labas bildes:) Suņi pa jauniem ceļiem arī skrēja ar dubultu atdevi:)

Nonākot pie Igaunijas robežas, kartē nesapratām pareizo virzienu, kas mums ļāva izbaudīt līšanu cauri brikšņiem un dāvāja arī pāris zilumus, jo suņuki nelikās zaru traucēti un vilka cauri krūmiem, lai arī ritenis ķērās gandrīz pie katra kārkla.

Ātri sapratām, ka tā nevarēsim un ka kaut kas nav pareizi. Atgriezāmies klajumā pie kanāla un izpētījām karti. Izrādījās, ka ceļš ir otrpus kanālam un diena būtu redzams, bet tad nebūtu bijis tik interesanti.

Tiekot pāri kanālam, tālāk mūs veda skaists ceļš līdz pat Iklai. Plkst. 4:00 bijām klāt pie manas vecmāmiņas Ainažos. Tika dzerta agra rīta kafija un ieēstas speķmaizīties. Labi, ka ir omītes:)

Brauciens bija izdevies! Lai arī netika ieraudzīti daudz dzīvnieki, vienīgi stirniņa un dzērvju bariņš, varējām izbaudīt dabas skaistumu mēnessgaismā. Drīz plānojam atkal doties izbraucienā tikai agri no rīta, lai varētu dalīties ar Jums arī bildēs.

P.S. Mašīna bija palikusi pie dižozola, tāpēc man nācās pievarēt vēl 18 km jau vienatne bez suņiem, lai varētu mūs visus nogurušus, bet pozitīvi uzlādētus ceļiniekus nogādāt mājās.

/Raivis/

nakts-1  nakts-2  03-0407-nakts-brauciens-gala


  • 27.06.2015

    Bijām nobrieduši izmēģināt un apskatīt jauns āres. Sadūšojāmies aizbraukt ar mašīnu apmēram 10km uz Mērnieku pusi un tad jau arī sākās pirmie piedzīvojumi. 🙂

    Ņemot riteņus ārā no mašīnas, izrādījās, ka vienam no tiem priekšējam ratam ir gandrīz tukša riepa. Protams, riteņa pumpja jau mašīnā nav. Bet apspriežoties sapratām, ka biki pabraukt jau varēs.

    Braucām pa Dižozola ceļu uz Igaunijas pusi un par prieku mums nebija daudz māju ceļmalā un netika manīts arī neviens suns 🙂 Ceļš izrādījās interesants, jo bija daudz līkumu un skaistu klajumu, priežu silu un sakoptu atpūtas vietu. Priekš mūsu malamutu ķepām segums arī bija saudzīgs, jo bija patīkama grants, bez sķembām. Braucot arvien tālāk Igaunijas virzienā izrādījās, ka ir daudz sānu celiņu un iespējamo riteņa braukšanas maršrutu. Ar vairākām atpūtām mūsu malamuti pievarēja apmēram 12 km un nopelnīja kārtīgu laša galviņu.

    Kad aizbraucām atpakaļ līdz mašīnai, nespējām atturēties un izbraucām visu maršrutu ar mašīnu un uzņēmām kilometrāžu, kā arī izpētījām vienu trasi, kas pēc zīmēm veda līdz Ainažiem.

    Diemžēl piedzīvojām vilšanos un uzdūrāmies pārplūdušai vietai, kuru neriskējām šķērsot. Jāatstāj jau arī kaut kas ir citām reizēm. 🙂

    Vienīgi likās, ka bija jāsatiek daudz dzīvnieku, jo nelikās, ka pa to ceļu daudz braukātu mašīnas, bet vienīgi redzējām vienu makten drošu putnu. Gulēja kā karalis ceļa vidū un nemaz nelikās traucēts, kad piebraucām klāt. Domājam, ka tas bija skaistais rubenis. 🙂

    P.S. Droši rakstiet un pievienojaties mums izbraucienos ar saviem mīļajiem sunīšiem. Kopā jautrāk. 🙂

1  4  3  5  2  6  7


  •  Pie mums ciemojās mana vīra māsas meitas Sanija un Ksena, kas arī vēlējas izmēģināt, kā tas ir, ja suns izvizina. Bija silta un saulaina diena, tādēļ nedrīkstēja ļoti mocīt sunīšus un vajadzēja apstāties, lai varētu atpūsties un veldzēt slāpes kā mēs tā arī Okijs ar Mamuts.

    Abām meitenēm bailes izrādījās lielākas par velmi, bet galu galā izdomājām drošu sistēmu, kā kontrolēt suņus, bet ļaut meitenēm izjust pasakaino sajūtu būt komandā ar suni. Katrā ziņā atpakaļceļā Ksena un Sanija aizbrauca līdz pat pašām mājām (Mežpilij) un bija gandarītas par izbraucienu. Suņuki arī tika pie našķiem, protams, arī enerģijas zuduma, kas ir liels prieks saimniekiem. Kā jau teicienā noguris malamuts ir labs malamuts. 🙂

    Paldies meitenēm par izrādīto uzticēšanos un velmi būt ar mums kopā šajā skaistajā dienā.

    Ja arī jūs gribat doties kopā kādā izbraucienā ņemot līdzi savus suņus vai vienkārši parunāties par un ap suņiem, tad droši esat gaidīti Mežpilī. 🙂 Ar katru dienu meklējam jaunus un interesantus ceļus par skaisto Latvijas dabu, kas atrodas tepat mūsu degunu priekšā. 😉

  ar-riteniem-2  ar-riteniem-3


  •  11.04.2015

    Es biju pirmo reizi apņēmusies piedalīties Vulfas kundzes rīkotajās sacensībās “Zaļie gurķi 2015” Garkalnē kopā ar mūsu pirmo suņuku Okiju. Jo tuvāk nāca sacensību diena, jo vairāk likās, ka vēl neesmu tām gatava. Bet nu nekādi jau vairs nebija atkāpšanās ceļu un abi ar vīru un uzticamo cīņas biedru Okiju lecām mašīna un devāmies jaunā piedzīvojumā. 🙂

    Sākumā nevarējām atrast sacensības norises vietu, bet tad pamanījām oriģinālu norādi (suns ar iemauktiem uzzīmēts uz koka plāksnes), kas rādīja pareizo virzienu. Ierodoties priekšā jau bija daudz dalībnieku ar dažādu šķirņu suņiem. Varēja redzēt, ka ir amatieru, bet ir arī sportistu, kas ar suņu sportu nodarbojas jau augstā līmenī. Nenobijāmies un devāmies pēc sava sacensību numuriņa.

    Īsi pirms sacensībām noklausījāmies apmācību un norādījumus, kas katrā ziņā bija arī pievērsta suņu drošībai, jo bija diezgan karsta diena. Un tad jau atlika gaidīt tikai savu kārtu.

    !!!Sākas!!! Dalībnieki startēja ar 30 sek. atstarpi, bet iepriekšējo dalībnieku redzēt nevarēja, jo trase bija līkumota. Mūsu komandas dalībnieks Okijs sākumā iedomājās, ka skatītāji ir interesantāki par skriešanu. 🙂 Bet pienāca laiks arī skriešanai. Tikko ieraudzījām kādu suni mums priekšā, tad sākām skriet ar citu atdevi (malamutiem ir vajadzīga motivācija, daudz labāk otrs suns).

    Galu galā pienāca arī finišs. 🙂 Pa tiesi nebija viegli, bet komandā darbojamies kopā un šoreiz Okijs daudz palīdzēja, lai izcīnītu godam 7. vietu 12. komandu konkurencē. Tas nozīmē, ka esam uz pareizā ceļa tikai vēl daudz darbs ir priekšā gan man, gan Okijam.

    Pēc tam devāmies pie organizatorēm Gundegas un Ilzes uz mājām un dabūjām panašķēties ar auzu pārslu putru kopā ar garšīgiem ievārījumiem. Iedzērām tēju, iekodām kūciņu un devāmies uz mājas pusi.

    Netikām tālu, kad sapratām, ka esam atstājuši savas mantas ciemošanās vietā. Kam nav galvā tam ir kājās. 🙂

    Paldies Vulfas kundzei par doto iespēju un uz drīzu tikšanos jau citās sacensībās. 🙂

zalie-gurki-2015